Izprast un sajust dzeju

 

Intervija ar dzejnieci, jaunrades žurnāla literāro konsultanti Daigu Lapāni

 

                                                 Jautājumus sagatavoja Elīza Aizpore (9.a)

 

 

– Kas jūs iedvesmoja sākt rakstīt dzeju?

 

         – Tas laikam būtu pavisam vienkārši, ja atbildētu, ka sākt rakstīt dzeju mani iedvesmoja pati dzeja. Savā ziņā tā ir taisnība. Nu līdzīgi kā, piemēram, pasmaržot skaistu rozi vai nakstvijoli ierosina pats zieds, ja tik ļoti piesaista uzmanību. Un mēs to gribam izbaudīt, ielaist sevī.

          Jau agrā bērnībā man mamma lasīja un mācīja no galvas bērnu dzejoļus, vēlāk tos pati meklēju grāmatās. Kādā brīdī sapratu, ka tieši dzejas ritmā vislabāk spētu paust savas noskaņas, jūtas, pārdomas, ko dāvāt citiem.

         Kad piecu gadu vecumā noskatījos mākslas filmu par Raini, atvērās kāda dziļāka nojausma par dzejas spēku un dimensiju. Tas arī bija pirmais lielākais ierosinājums, lai pamazām tuvotos pati savam dzejas avotam.

        Sacerēt pašus pirmos dzejoļus aicināja konkrēti pārdzīvojumi vai lauku dabas skaistums, arī grāmatas, piemēram, „Mazais princis”, un noteikti garā tuvi cilvēki, kurus esmu nojautusi, kopš sevi atceros.

 

     –  Kā un kāpēc jūs ieteiktu citiem pievērsties dzejas rakstīšanai vai lasīšanai?

 

   – Te būtībā ir divi jautājumi. Pat četri!:)

     Kāpēc ieteikt pievērsies dzejas rakstīšanai? Domāju, ka uzrakstīt kaut dažas dzejas rindas katrs varētu un noteikti reiz pamēģinājis. Cita lieta – izkopt šo prasmi vai spēju. Un ir atšķirība, vai dzejas rakstīšanu uztvert kā profesionālu iemaņu un arvien sevi pilnveidot vai arī rakstīt tikai savam priekam. Arī otrajā gadījumā tas palīdz rast dzīves harmoniju un attīsta prasmi izteikties citādāk nekā ikdienā.

    Kā ieteiktu? Droši vien ar kādiem labiem dzejas piemēriem.:) Vismaz sākumā, lai ir, ar ko salīdzināt un veidot dzejas gaumi. Laba dzeja, tāpat kā laba mūzika, mūs uzrunā visos līmeņos: tā raisa domas, emocijas un pat ieaužas mūsu šūnās.

    Un tā ir arī atbilde par dzejas lasīšanu. 

 

 

      – Kuru autoru dzeju jūs izprotat un sajūtat vislabāk?

 

      –  Jautājumā ir divi vārdi – izprast un sajust. Iespējams, vispirms uzrunā tas, ka jūtu kāda autora dzejā sev tuvas intonācijas, valodas tēlainību, ritmu, liriskā „es” garīgos meklējumus. Var arī līdz galam neizprast dažas abstraktas domas, citas kultūras reālijas, tomēr izjust šo autoru kā sev tuvu. Varbūt dzejā jāpaliek kaut kam līdz galam nepateiktam, neizprotamam, vēl atminamam.

      Varu nosaukt arī konkrētus dzejniekus, un tādi ir bijuši vairāki un pat atšķirīgi dažādos dzīves posmos. Vidusskolas gados no latviešu dzejniekiem patika Lija Brīdaka. Reiz izlasīju Jāņa Petera teikto, ka viņas dzejā jūtas un prāts ir vienkopus, un sapratu – jā, laikam arī tas saistīja. Man skolā tuva bija matemātika, astronomija, tāpat kā vēlāk – valodas un literatūra.

     Patīk Pētera Brūvera daiļrade – viņa dzeja gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tajā tik interesants un  bagāts valodas nianšu izmantojums. Šis autors daudz arī atdzejojis no citām valodām, un domāju, ka tas ļoti bagātina arī paša dzejnieka valodas meistarību.

     Kopš iepazinu latviešu trimdas literatūru, mana lielā mīlestība ir Astrīdes Ivaskas dzeja un dzejproza. Arī viņas valoda ir izkopta, un dzejas rindas liecina par viedām dvēseles atklāsmēm, nav liekvārdības un samākslotības.

No jaunākiem autoriem patīk arī Rutas Štelmaheres dzeja, bet no latviešu klasiķiem – Rainis, Fricis Bārda.

     Savulaik iegādājos angliski  19. gs. amerikāņu dzejnieka Volta Vitmena grāmatu „Zāles stiebri”. Tā uzreiz paņēma savā varā. Protams, ne visu bez vārdnīcas sapratu, taču ļoti izjutu, mani saistīja šī pasaules uztvere.

 

 

 – Kas, jūsuprāt, ir jūsu mērķauditorija?

 

  – Speciāli par to daudz neesmu prātojusi, jo rakstu arī savam radošam priekam un tiem, kas varētu būt garā tuvie. Ir brīži, kad dzejolis top kā veltījums kādam cilvēkam, kā atbilde uz cita autora dzejoli.

    Domāju, ka manu dzeju novērtē tie, kam tuvas patiesas un mūžīgas vērtības, kā mīlestība, tuvība, gaisma. Nereti gribas paspēlēties ar valodu, ievīt kādas senāku kultūru, laikmetu vai zinātnes atziņas. Tad lasītājam jābūt arī intelektuāli sagatavotam.

   Tapuši arī dzejoļi bērniem. Vispirms tad, kad laikrakstā „Atmoda Atpūtai” veidoju lapaspusi bērniem. Pēdējos gados, sadarbojoties ar gadalaiku izdevumu „Zvaigžņotā Debess”, saceru bērniem dzejoļus par zvaigznājiem, tā ka mana auditorija tagad ir arī bērni. Tur vēl prasmes jāizkopj.

 

 

      – Kāpēc jūs ieteiktu citiem lasīt jūsu dzeju?

 

   –  Nereti esmu ieteikusi lasīt saviem draugiem, kolēģiem un domubiedriem kāda cita sev tuva vai tajā brīdī interesanta autora dzeju. Gan latviešu, gan cittautu dzejnieku, ja ir labs atdzejojums.

    Pati gan nejūtos tik īpaša, lai kādam ieteiktu lasīt savus dzejoļus. Varu dzejoli kādam aizsūtīt vēstulē kā sveicienu, veltījumu, ielikt to draugiem.lv dienasgrāmatā, varu uzdāvināt savu dzejas grāmatu.

    Tomēr ieteikt – tas būtu gluži tāpat, kā ieteikt kādam ar mani sarunāties vai draudzēties. Tie, kuriem mana dzeja kādā brīdī tuva un uzrunā, paši izvēlas to lasīt un dāvina arī citiem. Par to vienmēr prieks, kad dzirdu vai lasu atsauksmes. Noder arī kritiskas piezīmes.

    Ieteikt – tas ir mazliet pārdrošs vārds. Varu vien vēlēties, cerēt, ka manu dzeju kāds lasa un lasīs. Kā paudusi Zenta Mauriņa: „..es nepazīstu dzejnieku, kas atbalss vietā būtu vēlējies mēmumu.” Ja tomēr iedrošinātos citiem ieteikt manu dzeju lasīt, tad tāpēc, lai piedzīvotu savstarpēju mijiedarbību, jo pievienojos arī Z. Mauriņas teiktajam: „Trīs lietas nepieciešamas manai dvēselei – plašums, atbalss, mijiedarbība.”