20.12.2014.

 

   Smadzenes jātrenē

 

       Žurnāls “Spārnos” un RIV skolēni jautā

          dzejniekam Harijam Krūzem

 

 

- Vai jūtaties droši, publiskojot savus dzejoļus internetā?

 

- Par pilnīgu drošību nevar būt ne runas. Taču nezog tikai sliktus darbus (smejas). Nu, piesavināsies kāds manu dzejolīti, rindiņu vai frāzi. Bet lasītājs bagātināsies vienalga, neatkarīgi no autorības. Stacijās, kā saka mans mīļais Jaroslava Hašeka romāna varonis Šveiks, „zaga un zags”. Internets tāda stacija vien ir, tur apgrozās raiba publika.

 

- Kāds ir jūsu dzīves moto?

 

- Cenšos nedarīt to, ko negribētu, lai ar mani kāds izdara. Vai vienmēr tas izdodas? Nē, ne vienmēr. Cenšos godīgi padarīt savu godīgu darbu. Man tētis kādreiz teica: „Nebaidies, dēls, neviena darba, kaut mēslus mēz, bet tāda, lai vari naktī mierīgi gulēt!” Viņš domāja – lai sirdsapziņa nemoka un atbildība likuma priekšā.

 

- Kā vērtējat RIV skolēnu jaunrades žurnālu „Spārnos”?

 

- Jūsu žurnālu „Spārnos” vērtēju augstu, jo tas ir sākums kam lielākam, pirmais pakāpiens uz nebeidzamajām, augstajām, bet skaistajām literatūras un mākslas kāpnēm. Ne katrs prot un uzdrošinās savu dvēseli atklāt citiem.

 

- Kādi ir jūsu ieteikumi tiem, kas sevī jūt rakstniecības vilinājumu?

 

- Lasīt, rakstīt un vēlreiz rakstīt. Kaut četras rindiņas dienā. Smadzenes jātrenē tāpat kā muskuļi sportā. Vai tad netrenētiem muskuļiem pacelsi simts kilogramus? Arī ar netrenētām smadzenēm pat desmit sakarīgas rindiņas neuzrakstīsi. Bet jūsu treniņš lai ir grāmatu lasīšana, teātris, koncerti, muzeji, ekskursijas. Tas viss pilnveido, pašam pat nemanot. Dators to nevar aizstāt, tas var palīdzēt, ne aizstāt.

 

- Kas ir jūsu radošie iedvesmotāji?

 

-  Šis jautājums ir kā turpinājums iepriekšējam. Agrāk man nebija ne datora, ne mobilā telefona, pat televizora nebija. Bija grāmatas, bija radio ar perfektu latviešu valodu, atšķirībā no mūsdienām. Bija teātris, opera, operete. Bija arī humora žurnāls „Dadzis”, „Dadža kalendārs”, Mirdza Ramane ar „Hugo Diegu” , Pēteris Ēteris ar „Miču – maču” u.c. labas lietas. Tas viss, pašam gluži nemanot, radīja interesi un valodas prasmi. Arī citu valstu, bet visvairāk Latvijas apceļošana, fotografēšana dod savu tiesu iedvesmas. Man kā dzejdarim (kautrējos no cēlā vārda „dzejnieks”) iedvesmas objekti, atšķirībā no romantiskākiem kolēģiem, ir visur. Pat anekdotēs, jo dzīve jau sastāv no visa kā – priekiem, bēdām, smiekliem un asarām. Lai pēdējo pēc iespējas mazāk!