11.02.2016.

 

  Ja vēlies rakstīt, vienkārši to dari! 

    

        Saruna ar jauno rakstnieci

       Ilzi Liliānu Milleri (Muižzemnieci)

 

     Intervijā izmantoti 7.b klases skolēnu – Edgara, Roberta, Kristiānas, Lauras, Elzas, Aigara, Ivitas, Polīnas un Jāņa – jautājumi.

Saruna ar Ilzi Liliānu Milleri notika gan Rīgas Imantas vidusskolā, gan internetā. Viņa ir ļoti aizņemta, bet tomēr atrada laiku, lai atbildētu uz mūsu jautājumiem.

 

     – Kur jūs piedzimāt? Kāda bija jūsu bērnība?

    – Es piedzimu un dzīvoju dažādās Rīgas daļās, ieskaitot Mežciemu un centru. Par bērnību man ir tikai labas atmiņas – spēles ar brāļiem un daudz ārā pavadīta laika. Liekas, ka man vienmēr bija interesanti un es vienmēr atradu, kā pavadīt laiku.

 

     – Kāpēc jūs sākāt rakstīt grāmatas?

    – Es sāku rakstīt mazas pasaciņas un dzejoļus pirmajā klasē. Tā vienkārši bija tāda daudzu apstākļu sakritība – man ļoti patika lasīt. Mana labākā draudzene arī rakstīja savu pasaku, un varbūt man kādā brīdī vienkārši nebija, ko darīt. Un pavisam drīz es sapratu, ka rakstu bez grūtībām un ka tas man sagādā prieku, un to turpināju tikai tāpēc, ka man tas patika.

 

     – Kas jūs iedvesmo?

    – Iedvesmu var atrast jebkur visapkārt. Mani ļoti iedvesmo cilvēki – gan nejauši pamanīti svešinieki, gan draugu sarunas. Arī mūzikas klausīšanās, grāmatu lasīšana un filmu skatīšanās rosina iztēli. Dažreiz idejas rodas no nekā – vienkārši kādā brīdī prātā ienāk kāds varoņa tēls, sižeta pavērsiens vai stāsta doma, un pat nav skaidrs, no kurienes.

 

     – Ar ko jūs vēl nodarbojaties, izņemot rakstīšanu?

     – Es vienmēr esmu bijusi ļoti aizņemta, un mans brīvais laiks tiek pavadīts ļoti daudzās aktivitātēs. Vienmēr esmu gājusi vairākos pulciņos, ieskaitot dažādas mākslas nodarbības, kori, dažādu veidu dejošanu, svešvalodas un pat modeļu skolu. Šobrīd esmu atsākusi spēlēt klavieres, ko apgūstu no kādu 8 gadu vecuma, kā arī eju karatē. Brīvajā laikā filmēju videoklipus savam nesen izveidotajam YouTube kanālam un vadu divus radio šovus augstskolas radio stacijā. Šobrīd arī strādāju pusslodzes darbā kinoteātrī.

 

    – Kāpēc vairāk rakstāt prozu?

     – Tam, kāpēc visvairāk baudu sagādā prozas rakstīšana, varētu būt vairāki iemesli – man to pašai ļoti patīk rakstīt, kā arī tā man dod iespēju veidot  garus teikumus ar daudziem īpašības vārdiem un sīki aprakstītām detaļām, varoņu sajūtām. Šobrīd diezgan daudz rakstu arī scenārijus – gan  mācībām, gan arī pati sev par to, ko  esmu izbaudījusi, lai gan tas ir diezgan grūti, kad ir pierasts pie prozas.

 

     – Kā vērtējat savu pirmo grāmatu?

    – Pirmā grāmata man vienmēr būs īpaša, jo ar to pavisam neplānoti sākās kas tāds, kas tagad ir ļoti nozīmīga manas dzīves daļa. Protams, šobrīd es būtu to rakstījusi daudz citādāk, bet es gribētu ticēt, ka tieši tāpēc šī grāmata ir īpaša – tā atklāj manu vienkāršo dzīves skatījumu, kad man bija tikai deviņi gadi. Runājot par manām grāmatām, es šobrīd vispār uzskatu, ka visas septiņas Latvijā izdotās grāmatas ir bijis tāds liels mācību process, kura laikā es pati no savas pieredzes esmu iemācījusies, ko nozīmē rakstīt un veidot varoņus un sižetus. No vienas puses, es labprāt pārrakstītu katru no savām grāmatām (dažas varbūt pat noliktu malā pavisam), bet, no otras puse, tikai pateicoties tām, esmu attīstījusi savas rakstīšanas prasmes un tagad gribētu ticēt, ka esmu iemācījusies veidot labus stāstus.

 

    – Kura ir jūsu mīļākā grāmata?

    – Es nekad nespēju izvēlēties kaut ko vienu mīļāko, jo man patīk dažādas lietas (grāmatas, filmas, dziesmas) dažādu iemeslu dēļ. Taču man ļoti īpaša ir Harija Potera sērija – tā ir bijusi manas dzīves svarīga daļa kopš pašas bērnības un noteikti bija viens no iedvesmas avotiem turpināt rakstīt. Tieši pateicoties šai sērijai, man vienmēr ir bijis mērķis izveidot pašai savu fantāzijas pasauli ar tās varoņiem, noteikumiem, tradīcijām, un man šķiet, ka man tas beidzot ir izdevies ar manu jaunāko sēriju angļu valodā, kuras pirmā grāmata „The Fall of the Dragons" iznāca decembrī.

 

     – Kāpēc šobrīd jūs dzīvojat Anglijā?

     – Šobrīd dzīvoju Anglijā, lai mācītos, jo tur ļoti augstā līmenī var apgūt filmu veidošanu un medijus.

 

     – Kā radās vēlme rakstīt angļu valodā? Kurā valodā – angļu vai latviešu – rakstīt vieglāk?

    – Man jau daudzus gadus bija sapnis izdot grāmatu angliski, lai to varētu lasīt ikvienā valstī pasaulē. Sākumā bija doma iztulkot kādu no izdotajām grāmatām, un vairākas reizes tas arī tika darīts, līdz es izlēmu, ka varbūt labāk būtu izdot angliski kaut ko, kas vēl nav izdots iepriekš. Es biju latviski uzrakstījusi romānu „Pūķu kritiens", pirmo daļu sērijai "Leģenda par Ferleidenu", un sapratu, ka vēlos to izdot angliski. Es izlēmu nemeklēt tulku un iztulkoju to angļu valodā pati. Šobrīd rakstu šīs sērijas otro daļu jau uzreiz angļu valodā. Protams, rakstīt latviski ir vieglāk, jo tā tomēr ir mana dzimtā valoda, kurā esmu rakstījusi jau daudzus gadus. Taču rakstīt angliski man nemaz nesagādā tik lielas grūtības, kas mani pašu pārsteidz.

 

    – Kādu pieredzi esat guvusi, rakstot angļu valodā?

     Pavisam noteikti esmu attīstījusi savas angļu valodas zināšanas un paplašinājusi angļu valodas vārdu krājumu, kas ir ļoti noderīga pieredze. Esmu arī kārtējo reizi pārliecinājusies, ka nevajag baidīties no lieliem izaicinājumiem un ka vajag ticēt saviem spēkiem, jo vēl pavisam nesen es nebūtu uzdrīkstējusies izdot veselu romānu angļu valodā, baidoties par savām šīs valodas zināšanām.

 

     – Kāpēc jauniešiem būtu jālasa jūsu grāmatas?

     – Man patiešām nepatīk cildināt neko, ko esmu darījusi, tāpēc es neesmu labākais cilvēks, lai reklamētu savas grāmatas. Taču es katrā darbā, jo īpaši jaunākajos, cenšos ielikt kādu dziļu atziņu, par ko padomāt, tai pašā laikā stāstu atstājot aizraujošu un interesantu. Lasītāji, ar kuriem esmu runājusi, atzīst, ka manas grāmatas ir viegli lasāmas un aizraujošas, tajās ir varoņi, kurus ir viegli saprast, un notikumi, ko viegli iztēloties.

 

     – Ko jūs ieteiktu skolēniem, kas arī vēlas rakstīt, bet neuzdrošinās to darīt?

     – Es vienmēr saku, ka vajag darīt visu, kas patīk;  ja vēlies rakstīt, vienkārši to dari :) Mums visiem vajadzētu darīt to, kas sagādā prieku. Nevajag koncentrēties uz rezultātu un baidīties no neveiksmes un kritikas – cilvēku viedokļi ir dažādi, un, ja darīsi kaut ko ar prieku, vienmēr atradīsies arī kāds cits, kas to izbaudīs.

 

    – Kā vērtējat žurnālu "Spārnos"?

     – Mani vienmēr iepriecina, ka skolās tiek runāts par literatūru, jo  paliek arvien grūtāk ieinteresēt skolēnus. Tāpēc es ļoti novērtēju, ka šādā žurnālā tiek iesaistīti skolēni un, cerams, veicināta interese par rakstīšanu vai vismaz lasīšanu.

 

    – Kādi ir jūsu dzīves lielākie ieguvumi un zaudējumi?

     – Es esmu ieguvusi ļoti daudzas lieliskas pieredzes un satikusi cilvēkus, kas mani ir padarījuši par tādu, kāda esmu tagad, un kas man ir devuši skaidru mērķi un vīziju par to, kādu es vēlos savu nākotni. Esmu piedzīvojusi daudz pārmaiņu, uzņēmusies riskus un izmēģinājusi tik daudz jauna, cik spēju; to es noteikti ieteiktu arī visiem pārējiem. Tai pašā laikā esmu arī zaudējusi dažus ļoti tuvus un īpašus cilvēkus, tie ir bijuši daudz tumšāki un sāpīgāki manas dzīves posmi.

 

    – Kas bija  jaukākie piedzīvojumi īsajā viesošanās reizē Latvijā?

     –Latvijā pabiju mazliet vairāk par nedēļu, un katra diena bija sīki saplānota, tāpēc paspēju gan paviesoties skolās un bibliotēkās, gan sniegt dažas intervijas, gan pavadīt laiku ar draugiem. Es teiktu, ka visvairāk prieka man sniedza tieši šī iespēja pēc kāda laika atkal viesoties skolās un pastāstīt par to, ko daru, un, cerams, kaut kā iedvesmot vismaz kādu no klausītājiem. Viens no brīnišķīgākajiem brīžiem, kādu jebkad biju piedzīvojusi, bija mirklis, kad kāda meitene vienā no skolām pateica, ka satikt mani esot bijis viņas sapnis. Pavisam aizraujoša pieredze bija arī ieraudzīt sevi un fragmentu no mana stāsta skolas mācību grāmatā. Tie ir tādi brīži, kad man uz mirkli ir jāapstājas un jāatgādina, ka citi cilvēki mani redz kā rakstnieci, tas mani pašu joprojām mulsina. Es pavisam noteikti izbaudīju arī atkal redzēt gan īstu ziemu, gan atkusni.

 

    – Kas īpašs bija ceļasomā, kad braucāt atpakaļ uz Angliju?

     – Uz Angliju aizvedu daudz Latvijas saldumu un mazu suvenīru gan pašai, gan dažiem draugiem Anglijā, kurus esmu ieinteresējusi par Latviju. Līdzi paņēmu arī daudz labu emociju un atmiņu no Latvijā pavadītā laika :)

 

     Paldies rakstniecei par sarunu! Un izpildām viņas lūgumu:

„Varbūt var kaut kur norādīt, ka mani internetā var atrast pēc vārda Ilziliana un ka man ir blogs, caur kuru var atrast gan visu par manām grāmatām, gan radio šoviem, gan YouTube kanālu :)
http://ilzeliliana.blogspot.co.uk/”

 

Pagaidām tiksimies ar Ilzi Liliānu Milleri viņas grāmatās un internetā! Ceram, ka drīz viņa atkal būs Latvijā.