28.02.2016.

 

    Veltījums Skolotājas mūžam

 

    Eseja tapusi, piedaloties muzejnieka, skolotāja Jāņa Grestes 140.dzimšanas dienai veltītā literārā konkursā.

         

    ,,Es esmu bagāts. Apskaužami bagāts. Reiz Blaumanis ir bijis man labvēlīgs.[..] Blaumanis vilka uz augšu. Viņš mani audzināja. Par to esmu viņam bezgala pateicīgs,’’ tā savā laikā teicis Jānis Greste – izcilais pedagogs, literāts, muzeju darbinieks –, kas ar savu personību  apbūris daudzus kolēģus Valmierā, Rīgā un Jelgavā. Pats, 56 gadus pavadījis pedagoģiskajā darbā, būdams iedvesmas avots  skolotāju paaudzēm, nekad neaizmirsa pateicības vārdus tiem, kas veidojuši viņa personību.

    Jā, personības attīstībā skolai un pedagogiem, bez šaubām, ir liela nozīme. Katru dienu satiekos ar gudriem, jaukiem skolotājiem, katrs arī manī atstāj sava talanta un personības nospiedumus. Augstu vērtēju šo cienījamo profesiju. Manā ģimenē skolotāji ir jau trijās paaudzēs. Zinu, kā sākas viņu darbdiena, cik stundu tā ieilgst naktsmieram atvēlētajā laikā. Saprotu, ka būt skolotājam ir kas īpašs, darbs prasa visu – sirdsdegsmi, izturību, neatlaidību, zināšanas –, bet dāvina mūžīgo jaunību. Ir labi, ja ir, ko dot, bet to spēj tikai Skolotājs-Personība. Esmu sastapusi daudz pedagogu, par kuriem tā varu teikt. Viņi ir tie, kas nekad nezūdas par izsmelto enerģiju, pagurumu, par tukšumu dvēselē. Viņus neuztrauc sāncensība, tas, ka skolēni aizies dzīvē tālāk, viņi priecājas par absolventu veiksmēm un panākumiem.

     Skolotājs var ietekmēt jaunā cilvēka izaugsmi. Zinošs savā specialitātē, ar plašu redzesloku, erudīts, radošs, ar savu pasaules redzējumu un viedokli, mērķtiecīgs, iejūtīgs, vienkāršs, labestīgs, cilvēks, kam vārdi nav pretrunā ar darbiem, interesējas par jauno, aktuālo, komunikabls, ar zināmu humora devu, nenokar degunu, gandrīz pārcilvēks, bet tādām kvalitātēm, manuprāt, jābūt, lai teiktu – Personība. Es zinu šādu skolotāju. Kas viņa ir? Tā ir mana vecvecmāmiņa, kas pedagoga darbā pavadījusi 50 gadus.

      Ir 2014.gada 18.novembris – skolotājai piešķir pilsētas apbalvojumu par mūža ieguldījumu. Sveicēju pūļi un ziedu... ziedu klēpji. Arī es sveicēju vidū.

      2015. gada vasara. Skatos Tautas teātra brīvdabas izrādi ,,Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, Mirttantes lomā mana vecvecmāmiņa. Aplausi, ziedi, un visvairāk viņai – pensionētai matemātikas skolotājai Annai Leitei, kas jau nosvinējusi 88. gadskārtu.

      89. dzimšanas dienas rīts. Jubilejas svinības nav paredzētas plašā lokā, bet jau rīta pusē ierodas sveicēji, to vidū arī tādi, kas skolu beiguši vairāk nekā pirms 30 gadiem.

      Salidojums skolā. Atkal Anna Leite ziedu klēpjos. Kas liek atcerēties, pieminēt skolotāju? Kas paaudzes tā saista viņas personībā? Vai tie ir tikai darbā pavadītie 50 gadi?

      Gatavojos 9.klases matemātikas eksāmenam, braucu pie omītes (tā mēs radu lokā saucam manu vecvecmāmiņu). Rēķinām, runājam. Klausos, kā viņa stāsta par skolu, skolēniem. Viņas vārdos skan mīlestība, droši varu apgalvot – skolotājas profesija ir vecvecmāmiņas sirdsdarbs mūža garumā. Omīte stāsta, ka jau bērnībā zinājusi, stingri izlēmusi, ka būs skolotāja, un nekad nav vīlusies savā izvēlē. Viņa ar siltumu atceras savus skolotājus, un, kad pabeigta Galgauskas pamatskola, ceļš ved uz Jelgavas Skolotāju institūtu. Konkurss ir liels, bet meitenei nav ne mazāko šaubu, ka viņa tiks uzņemta. Tā arī notiek, un sākas mācības 6-gadīgajā skolotāju sagatavošanas kursā. Latvijā tas ir vācu okupācijas laiks, pēc kara Annai jādodas uz Cēsu Skolotāju institūtu, kur tiek uzņemta matemātikas skolotāju specialitātē, vēl jāizvēlas papildu priekšmeti, un viņa izvēlas fiziku un sportu. Kad iegūta izglītība, korī izdziedātas skaistākās dziesmas jaunā diriģenta Imanta Kokara vadībā, sākas darba mūžs, 50 bagāti gadi, 48 no tiem vienā skolā Strenčos. Anna Leite trīs gadus bijusi arī skolas direktore, bet, kad piedzimuši bērni, nolēmusi atteikties no šī amata. Izrādījies – ļoti prātīgi un tālredzīgi, jo vēlāk stingri uzstāts, ka skolu direktoram jābūt partijas biedram. Omīte smej: ,,Kas mani ņems Komunistiskajā partijā, ja divas māsas Austrālijā, mātes māsa Vācijā, mātes brālis – Litenes kapos; nebija jau arī pašai nekādas vēlēšanās kļūt par komunistu partijas biedru.’’

     Un tā – ierindas skolotāja līdz 71 gada vecumam, kad 1998.gadā tiek teiktas atvadas skolas darbam, tiek saņemti apbalvojumi un pateicības vārdi. Izauguši un izskoloti divi dēli un meita, astoņi mazbērni un trīs mazmazbērni. Mēs, viņas tuvinieki, zinām, cik viņa gādīga un mīļa, bet omīte par savu skolu un katru skolēnu arī stāsta ar neviltotu mīlestību: ,,Es ļoti mīlēju bērnus, arī visus vārgos. Nekad nemēdzu pacelt balsi, ja stingrāks vārds trāpīja kādu, tad tie bija veltīti bērniem, kas var, bet nedara, bet centīgos, cītīgos nerāju, skaidroju tik ilgi, kamēr saprata. Pēckara gados bērnu attieksme bija ļoti pozitīva, dotības bija dažādas, bet skolēni bija ieinteresēti, centīgi. Rītos pirms stundām, kad biju klasē, uzreiz pēc ,,labrīta” bira jautājumi, cits citu izvaicāja, kāds iznākums iegūts mājas uzdevumā, un man jau pirms zvana bija jāpalīdz noskaidrot, kuram taisnība. Stundā galvenais bija, lai visi saprastu un neviens nesēdētu bez darba. Klasēs bija ap 20 skolēnu, matemātisko spēju ziņā ļoti atšķirīgi. Ļoti daudz gatavojos stundām, bet man tas patika, nebija grūti.”

    Vēl tagad viņa rāda dažādu grūtības pakāpju uzdevumus, sarakstītus uz lapām caur kopējamo papīru, tā bija iespējams izgatavot ne vairāk kā piecus eksemplārus. Omīte saka, ka jāmetot ārā, nevienam nederēšot. Esot citi laiki, citas iespējas. Tad viņa turpina: ,,Lielākais prieks, ja klasē saprata visi, vēl lielāks, ja labākie uzvarēja olimpiādēs rajonā un republikā. Manos darba gados stundām paši zīmējām uzskati, gatavojām izdales materiālus. Īpaši palīdzēja tas, ka vienmēr mēģināju mācības saistīt ar praktisko dzīvi. Tā algebrā, mācot „+” un „ –”, skaitījām, cik kapeiku parādā, cik drīkst tērēt. Ģeometrijā centos saskatīt un parādīt visas figūras dabā. Kubs, prizma, piramīda – tās nav tikai ģeometriskās figūras mācību grāmatā. Taisnstūra paralēlskaldnis – tava istaba, telpa, trijstūra prizma – jumts, apgāz otrādi – grāvis. Un ļoti, ļoti daudz individuālā darba, rēķinājām tik ilgi, kamēr viss skaidrs’’

     Annas Leites otrā specialitāte un arī sirdslieta – sports. Pati bijusi aktīva sportiste, piedalījusies spartakiādēs, labi rezultāti vieglatlētikā, īpaši 100 m skrējienā. Viņa strādājusi arī par fizkultūras skolotāju, ilgi saglabājusi sportisko formu un visu mūžu sportisko garu. Tas palīdzējis būt brīnišķīgai klases audzinātājai. Kopā ar skolēniem apceļota visa Latvija gan kājām, gan ar velosipēdiem, braukts ar laivām un spēlētas karaspēles. Tieši šādās aktivitātēs vislabāk atklājas skolēnu raksturi, talanti, a dažreiz arī sāpes. Ar bērniem iestudēts ,,Sprīdītis”, ,,Maija un Paija”, pati skolotāja ir aktīva Strenču Tautas teātra dalībniece. Dziesmu prieks, deputātes pienākumi, neskaitāmas atzinības – tas viss bijis skolotājas Annas Leites mūžā.

       Jā, es esmu bagāta. Man ir, no kā smelties gudrību. Man ir laime sarunāties ar vecvecmāmiņu, klausīties viņas stāstus. Omīte mums visiem ir dārga. Cilvēciskās vērtības, ko viņa dāvājusi un saglabājusi līdz šodienai, aicina noliekt galvu viņas priekšā. Apbrīnojamā spēja būt nomodā par visu un visiem, daudzpusīgās intereses un radošā darbošanās – tas ir viņas Skolotājas-Personības apliecinājums.

       Mana eseja būs dāvinājums vecvecmāmiņai 2017.gada 24. janvārī, kad matemātikas skolotāja Anna Leite Strenču pilsētā svinēs savu  90. dzimšanas dienu.

                                     

 

                                                                                                 Krista Leite, 10.a

 

 

 

 

 

 

                                                Esejas par bēgļu jautājumu

 

     Šīs esejas tapušas, piedaloties Atlants.lv izsludinātajā 2016.gada konkursā

un pārstāvot tajā RIV.

 

   Bēgļi, un ko ar tiem iesākt

 

     Bēgļi ir milzīga problēma Eiropā un daudzās Tuvo Austrumu valstīs, kā, piemēram, Libānā, Jordānijā un Turcijā. Ko darīt?
     Lielā plūsma ir jāaptur, bet ar robežu noslēgšanu izlīdzēt nevarēs, jo tas tikai palielinātu bēgļu mēģinājumus „ieslapstīties” Eiropā, izmantojot nedrošu transportu, tas varētu palielināt bojā gājušo bēgļu skaitu.
     Ar problēmu ir jācīnās tās rašanās vietās – Lībijā, Sīrijā un citur – , izmantojot diplomātiju, mēģinot uzlabot situāciju zemēs, no kurām nāk bēgļi, jo tajās ir ekonomiskas problēmas un bieži arī karš vai bruņoti ielu nemieri autoritāru režīmu un korumpētas valdības dēļ. Jāorganizē pārrunas ar šo valstu valdību un jāpiedāvā iedzīvotājiem medicīniska un citāda palīdzība.
     Tomēr daudz sarežģītāka ir situācija, kad bēgļi nāk no valstīm bez karadarbības vienkārši zemā dzīves līmeņa dēļ. Manuprāt, jāizveido profesionāla bēgļu „šķirošanas” komiteja, kas piešķirtu bēgļa statusu tikai tiem, kas nāk no valstīm, kurās notiek karadarbība.
     Es arī pilnīgi piekrītu ASV sistēmai uzņemt tikai dažus desmitus tūkstošu to bēgļu, kas spēs integrēties sabiedrībā, kaut arī ASV ir viena no lielākajām valstīm pasaulē. Piemēram, Eiropas valstis, kā Zviedrija un it īpaši Vācija, ielaiž savā teritorijā nekontrolētas bēgļu plūsmas, kaut arī šīs valstis ir salīdzinoši mazas. Ir grūti integrēt 100’000 bēgļu, bet integrēt pusmiljonu ir praktiski neiespējami, un pat bagātākajām Eiropas valstīm tas var izrādīties par dārgu.
     Viena no lielākajām problēmu zonām ir Sīrija, kurā darbojas “Daesh”.
Nostabilizējot situāciju Sīrijā un Irākā, varētu arī daļēji atrisināt bēgļu problēmu, taču, lai to izdarītu, būtu jāizskauž “Daesh”, tomēr tas nav tik vienkārši, jo, lai arī viņi paši sevi sauc par valsti un ir ieņēmuši samērā lielu teritoriju, “Daesh” nemaz nav valsts, bet gan milzīga teroristu organizācija, kas radusies no “Al-Qaeda” un citiem islāmistu teroristiskajiem grupējumiem un guvusi milzīgus panākumus. Valsti var pieveikt militāri, bet šādu grupējumu, kas ir tikai teorētiski centrēts noteiktos areālos, nevar pieveikt, atbrīvojot tā ieņemtās zemes. “Daesh” jeb Islāma valsti var apturēt, tikai samazinot teroristiski noskaņoto islāmticīgo jauniešu skaitu, kas pievienojas “Daesh”. Tieši plašā rekrutēšanas kampaņa un sociālie tīkli padara “Daesh” spēcīgu, taču ar kontu bloķēšanu vien nepietiek, ir nepieciešama antipropaganda, ir jāpanāk, lai jaunieši saprastu, ka islāms nav vardarbība.
Daudzi kaujinieki nāk no jaunattīstības valstīm, kurās ir zems dzīves līmenis, viņi domā, ka, pievienojoties ekstrēmistiem, viņi iegūs labu dzīvi, bet, patiesībā, viņi tiek izvēlēti par pašnāvniekiem, spridzinātājiem. Arī Latvijā ir islāmticīgie, un mums būtu jāpasargā savi pilsoņi no “Daesh” propagandas. Lai arī esam iestājušies gan NATO, gan ES, bieži vien uztveram pasaules problēmas kā uz sevi neattiecināmas, bet 21. gadsimtā mums būtu jādomā kā eiropiešiem, nevis tikai kā baltiem un latviešiem.

     Ko darīt ar bēgļiem, kas jau ir Eiropā? Ir saprotams – visi bēgļi integrēties nespēs, jo lielākā daļa no viņiem nezina nepieciešamās valodas un daudziem nav arī vajadzīgo prasmju, lai iekļautos darba tirgū, kas Eiropā nemaz nav tik liels. Eiropa, tai skaitā arī Latvija, nevar atļauties uzturēt bēgļus, kuriem jāmaksā pabalsti, bet kas nedod nekādu pienesumu valstij. Ir svarīgi organizēt bēgļiem darba vietas, piemēram, lauksaimniecībā un citās jomās.
     Manuprāt, svarīga ir arī mūsu attieksme pret bēgļiem. Ja mēs izturēsimies pret viņiem ar nepatiku, viņi mums kļūs par daudz lielāku nastu. Ja viņus atbalstīsim un
centīsimies integrēt, viņi, iespējams, drīz kļūtu finansiāli neatkarīgi un maksātu nodokļus valstij.

     Šobrīd svarīgākais ir apturēt bēgļu plūsmu un rast iespēju sūtīt atpakaļ tos, kas ieradušies Eiropā vienkārši “piepelnīties”. Es lielā mērā esmu par bēgļu uzņemšanu saprātīgā daudzumā, bet tikai tiešām kara apdraudēto bēgļu uzņemšanu, kas meklē drošību, nevis pabalstus. Bez situācijas nostabilizēšanas Sīrijā no bēgļu plūsmas atbrīvoties nav iespējams, un Eiropas Savienībai vajadzētu domāt ne tikai par bēgļiem, kas jau ir Eiropā, bet arī par to, lai mazinātos potenciālo bēgļu skaits.

                                                                                        Jānis Andis Lapāns,7.b

 

 

 

   Pretrunās radušās pārdomas

 

     Bēgļi… bēgļi… bēgļi. Šķiet, ka šobrīd pats svarīgākais jautājums televīzijā, presē, sociālajos tīklos. Arī katrā ģimenē tiek spriests un runāts. Tas skar mūs visus, jo esam līdzatbildīgi. Par to runā visi, kas saprot šī jautājuma nozīmīgumu, un arī tie, kas zina ļoti maz vai neko. Izskan tik dažādi viedokļi, ļoti atšķirīgi. Manī rodas pretrunas. Ko domāt man savos sešpadsmit gados? Kurā viedoklī ieklausīties, kuram lielāka taisnība? Ieklausos savu domu krustugunīs.
     Jā, man vēl visa dzīve priekšā, es negribu pazaudēt savu Latviju, savu valodu, kultūru. Gribu, lai vēl ilgi es un vēlāk arī mani bērni varam pulcēties Dziesmu svētkos, svinēt Jāņus, kopt latvisko garu un darba tikumu.
     Te televīzijas raidījumos redzu izmisušus cilvēkus, raudošus, nevainīgus bērnus, bēgļu laivas, kas sasniedz krastus, dzirdu arī par tiem, kam nav laimējies sasniegt sauszemi. Sirds sažņaudzas - vai bērni vainīgi, ja posts skāris viņu mājas?
     Atceros Francijas notikumus - Parīzes melnās dienas oktobrī, nevainīgu cilvēku slaktiņus. Kas vainojams? Vai bēgļu straumes neiepludinās arī manā zemē agresorus, varmākas?
     Gadu mijas ārprāts Ķelnē… Vai tiešām mums draud sejas aizsegšana un musulmanisma pieņemšana?
     Saka to un saka pretējo. Dzirdu Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka Andra Amerika interviju televīzijā, saprotu, ka lēmums par bēgļu uzņemšanu ir pieņemts un galīgs. Nav jau tā, ka valdība neko nerisina. Ir domāts gan par bēgļu izmitināšanu Muceniekos, gan par valodas apgūšanas iespējām un bēgļu integrēšanu sabiedrībā. Prātoju, vai 531 svešinieku spēsim pabarot, izmitināt, lolot, ja valstij nav un nav naudas, ko normāli samaksāt skolotājiem par darbu, ja valsts samazina apmaksātos medicīnas laboratoriskos izmeklējumus, kas nodrošinātu ātrāku slimību atklāšanu.
Brīžiem dusmojos, vai valdības vīriem ir svarīgāk domāt, kā sadalīt ministru amatus nekā rūpēties par savas tautas drošību. Tad es gribu varonīgi kliegt:
,, Bēgļiem - nē! Citi, lai bagātie uzņem! Mums savu rūpju pietiek.”
     Re, kā viesmīlīgā Vācijas kanclere Angela Merkele ir pārcentusies ar savu labvēlību. Zviedri jau arī gatavojas tūkstošiem sūtīt atpakaļ.
     Uzņemt vai neuzņemt? Kam tad īsti ir taisnība? Kā I.Ziedonis teicis: ,,Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās”.
     Tad kādā dienā man nāk apskaidrība, un nu zinu, kā es varu noformulēt savas domas.
     24. janvārī manai mīļajai omītei (vecvecmāmiņai) palika 89 gadi. Viņa ir žirgta, saprātīga, ļoti dzīvesgudra, cienījama skolotāja. Klausos viņas stāstā un pēkšņi apjaušu, kas man ir sakāms par bēgļiem.
     ,, Ir 1944.gada rudens. Vecvecmāmiņas lielā radu saime dodas bēgļu gaitās, prom no Vidzemes, uz Rīgu. Bombardēšana, spindz lodes, visi slēpjas kur nu kurš spēj. Pēc uzlidojuma un dažādiem sarežģījumiem omīte paliek ar savu māti un mātesbrāli Latvijā, bet divas māsiņas un 3 mātes māsas turpina bēgļu gaitas, nonāk Vācijā. Kad 40. gadu beigās jāatstāj bēgļu nometne, vienu mātes māsu paņem darbā Vācijā, jo viņai ir laba izglītība, darba pieredze, viņa prot stenografēt, apguvusi mašīnrakstīšanu, zina vācu valodu. Uz Angliju ņem tikai izglītotus, jaunus, darbaspējīgus vīriešus. Arī nokļūšanai uz Ameriku ir ļoti stingra atlase. Divas omītes māsas ir jaunas, viņām palaimējas tikt uz Austrāliju par mājkalpotājām, bet divām vecākajām radu tantēm jāgaida, kad jaunās austrālietes sāks pelnīt, apliecinās, ka spēj uzturēt savas radinieces. Par laimi, jaunajām māsiņām Ainai un Magdai Austrālijā pusgada laikā izdodas paņemt mātes māsas pie sevis, kur arī tiek aizvadīts viss viņu mūžs.”
    Jā, arī latviešiem bija jādodas bēgļu gaitās, un labi, ka kāda valsts pieņēma, deva patvērumu.
     Saprotu, diemžēl bēgļi bija un būs. Kamēr zemi plosīs karš, cilvēki meklēs, kur paglābties. Saprotams, ka šajā jūklī būs arī vieglas dzīves tīkotāji un ļaunu nodomu vadīti cilvēki.
     Domāju, ka te atbildīgajiem amata vīriem nopietns darbs, lai rūpīgi izvērtētu, ko ņemt savās mājās. Ir dzirdēts, ka valdība jau risina šo jautājumu, ka piedāvās izmitināšanu ģimenēm ar bērniem, izglītotiem, darbaspējīgiem cilvēkiem, lai tie spētu iesaistīties darba tirgū. Tas ir svarīgākais noteikums, lai cilvēks te strādātu, integrētos mūsu dzīvē. Ja viņam tas nav pieņemams, tad pēc pārbaudes laika jāsūta atpakaļ.
     Nupat mācījos par romiešu dzejnieku Seneku, un man šķita, ka mums, ierindas latviešiem, vispiemērotākā ir stoicisma atziņa: ,,Pasauli pārmainīt nevar, var mainīt mūsu attieksmi pret to”. Attieksme jāmaina iebraucējiem, tā jāmaina arī mums.
Mums svarīga latvietība. Saglabāsim un kopsim paši savu latvietību! Kā Amerikas latvieši, nokļuvuši pasaulē, spēja kopt latvisko, kā Austrālijas latvieši vēl tagad pulcējas koros, svētkos un dzied latviski, mums savās mājās jāatceras, kas mums ir svēts un dārgs. Kopsim valodu, dziesmu, mūsu mākslu, mūsu kapu kultūru! Mēs esam brīvi, esam garīgi bagāta zeme un tauta. Ne jau naids, bet saprāts, godīga rīcība, gudrība var glābt mūsu zemīti.
     Apzinos, ka visi esam atbildīgi par savas valsts nākotni, bet esmu pagaidām sīka vienība, lai teiktu, ko darīt ar bēgļiem. Kā apturēt ,, Daesh” ļaunos darbus? Kā izbeigt kara darbību Sīrijā? Kā radīt normālus apstākļus savā valstī pamatnācijai, kādas darba iespējas piedāvāt svešzemniekiem?
     Dzīve ir izvirzījusi tik daudz problēmu, un kādam tās jārisina. Gribas cerēt, ka mūsu valsts gudrie prāti tiks ar to galā, jo no tā ir atkarīga mūsu pastāvēšana. Mūsu lielajai Eiropas Savienībai jādomā, kā apturēt bēgļu straumes, jākontrolē, lai patvēruma zemēs nonāk tie, kas grib normāli strādāt, dzīvot, audzināt bērnus, nevis laimes meklētāji, parazitētāji uz citu rēķina, teroristi. Politiķiem jādara viss, lai mierīgā ceļā ietekmētu to valstu un grupējumu prātus, kas vainojami šī vājprāta izraisīšanā.
     Mēs, jaunatne, krāsim zināšanas, ieklausīsimies saprāta balsī, dzīvē pieredzējušu cilvēku atziņās, pilnveidosim sevi, veidosim pareizu attieksmi pret mazām un lielām lietām un notikumiem –drīz nāks tā diena, kad arī mūsu paaudzei patstāvīgi būs jārisina dzīves izvirzītie jautājumi.

 

                                                                                                Krista Leite, 10.a

 

 

 

 

                                                                        Citas esejas

 

 

    Ko mums šodien teiktu Oskars Kalpaks

 

 

   Eseja tapusi, piedaloties pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītā literārās jaunrades konkursā 2015. gadā.

   

 

     Lasot par Oskaru Kalpaku internetā, mācību grāmatās, pārliecinos, ka, pateicoties arī viņa varonībai, Latvija kļuva par neatkarīgu valsti. Viņš spēja iedvesmot savus karavīrus. Šodien viņš, iespējams, teiktu tā:

     “Mēs brīvā zemē šodien brīvi ejam paši savā Republikā. Mazi, bet lieli, aizskarami, bet tomēr droši. Bet vai viss ir beidzies, sasniegts? Nē, vai tad neredzat to, kas aiz loga, vai tad nedzirdat to, kas aiz muguras? Mūsu brāļi Ukrainā šodien piedzīvo ne mazāk skarbus brīžus kā mēs laikā, kad bijām ceļā uz savas Latvijas neatkarību.

     Tagad jūs domājat un paļaujaties, ka esat drošībā, aiz sienas. Bet kādas sienas? Vai tad sienas nekrīt, vai tad logi nešķīst? Aiz mūsu robežām redzami sveši un naidīgi kuģi, lidmašīnas. Pat mūsu robežās! Nebūvējiet savā prātā nošķirtības mūrus!      Tie kritīs. Nebūvējiet logus – tie šķīdīs. Baltijai ir jābūt vienotai! Pasaulei ir jābūt vienotai!

     Jūs esat latvieši tāpat kā tie, kas spēja ņemt rokās ieročus un, mīlot savu zemi, doties uz fronti, jo viņos dega cerība uz savu Latviju. Es zinu, ka tādi latvieši ir arī tagad.

     Tomēr ne šautene vai ložmetējs ir galvenais, bet drosme, gribasspēks un patriotisms. Tas vieno latviešus nosargāt dzimteni no svešiem spēkiem. Dzimtene jāsargā kā latvietim, nevis karavīram. Dzimtene nav jūsu zeme, jūsu īpašums. Nē, dzimtene jums nepieder! Tai piederat jūs, taču nevis kā īpašums, bet kā debesīm pieder mākoņi, kā saulei pieder tās gaisma, kas plešas tālāk par sauli pašu. Dzimtene ir jāciena, un tā cienīs jūs vēl vairāk. Tā ir jāsaprot, un tā sapratīs jūs vēl vairāk, kad vajadzēs.

     Dzimtene mums dod vairāk, nekā spējam saprast savas dzīves laikā. Ticiet Latvijai, jo tā tic jums, kā jūs ticat paši sev!”

     Kalpaks redzētu, ka latvieši ir  mainījušies, un mēģinātu viņiem atgādināt patiesās vērtības. Tagadējā situācija ir bīstama, bet daudzi latvieši, un ne tikai latvieši, to neapzinās. Kalpaks kā cilvēks, kurš ir pieredzējis karu visā tā  pilnībā, saprastu, ka latvieši ir jāapvieno, lai tie spētu būt stipri jebkurā situācijā, nevis karotu paši savus mazos karus viens ar otru.

     Stipra nācija ir daudz vairāk aizsargāta no konfliktu sākšanās. Iebrukums Ukrainā arī notika, kad tā bija sašķelta dažādu sistēmu atbalstītājos un ekonomiski novājināta. Kalpaks vēlētos Latviju  padarīt stiprāku, to var panākt tikai tad, ja visi latvieši izprot īstās latvietības vērtības un mīl savu dzimteni. Man šķiet, ka pulkvedis Oskars Kalpaks spētu iedvesmot latviešus arī mūsdienās.

 

                                                                                       Jānis Andis Lapāns, 6.b