Mazs cinītis gāž lielu vezumu

 

      6.m klases skolēnu pasakas

 

 

     Reiz dzīvoja ļoti neparasta skudra.Viņa bija mazāka nekā citas. Kad skudra paaugās, visi viņu apsmēja.

     Mazā skudra devās pasaulē un satika lāci. Viņš bija varenākais dzīvnieks visā mežā. Neviens, kas ar viņu spēkojās, nevarēja lāci pārspēt. Skudra, to saprazdama, teica:

     „Sveiks, lāci! Es dzirdēju, ka esi stiprākais zvērs mežā, bet es domāju tevi uzveikt.”

      Lācis smiedamies atbildēja: „Mani neviens vēl nav uzveicis. Es tev neticu.”

      Abi nolēma spēkoties.

      Skudra ierosināja: „Pacelsim lietu, kas trīs reizes lielāka par mums pašiem!”

     Skudra pacēlusi skuju, bet lācis koku nevarējis pacelt.

     Tad vajadzējis celt trīs reizes smagāku lietu. Skudra pacēla mazu akmenīti, bet lācis lielo nevarējis izkustināt.

     Tā skudra lāci uzvarēja.

     Kad viņa pārnāca mājās, māmiņa teica: „Augumam nav nozīmes. Arī mazi cinīši var gāzt lielu vezumu!”

     Visas skudras uzgavilēja un bija lepnas par savas dzimtas pārstāvi.

                                                                                                                                                                                                                        Beta Beatrise Sipjagina

 

 

 

     Kādā rudens dienā rūķītis Cinītis strādāja. Ķipariņš bija tik mazs, ka neviens viņu pat neievēroja. Cinīša uzdevums bija palīdzēt dzīvniekiem sagādāt pārtiku ziemai.              Rūķītis jutās vientuļš. Viņš gribēja draugu, kas varētu uzklausīt un palīdzēt. Viens viņš nespēja visu paveikt, lai gan strādāja dienu un nakti.

Rūķītis sadusmojās un uzsauca lācim: „Lācīt, lācīt, palīdzi man darbiņus padarīt!”

     Lācis aizgāja prom.

     Rūķītis pamanīja zaķīti un iesaucās: „Zaķīt, zaķīt, palīdzi man!”

     Zaķis aizlēca prom.

     Cinītis ieraudzīja skudriņu un lūdza: „Skudriņ, skudriņ, palīdzi man!”

     Skudra sadzirdēja lūgumu un palīdzēja. Viņa sasauca savus draugus, un līdz ziemai viss bija padarīts.

     Rūķītis Cinītis bija priecīgs, viņš uzdāvināja skudrām dažādus kārumus. Visi saprata, ka arī mazie var paveikt lielus darbus.

                                                                                            

                                                                                        Evelīna Graumane

 

 

     Reiz uz ceļa bijis mazs, mazs cinītis. Viņš bijis tik sīks, ka neviens viņu neredzēja. Netālu no cinīša atradās pakalns. Cinītis bieži lūkojās uz to, vēlēdamies būt tik liels, līdz sadūšojas un vāca katru akmentiņu, kuru atrada tuvumā.

     Pagāja daži gadi. Mazais cinītis bija kļuvis lielāks un stiprāks. Aiz viņa aizķērās mazi bērni, kukaiņi, reizēm arī kāda lapsa, nepamanījusi mazo pauguriņu,  nokrita garšļaukus.

     Kādu dienu pa ceļu brauca vīrs. Rati bija pilni zagtiem kartupeļiem. Vīrs brauca ātri, bet no lielajiem pauguriem veiksmīgi izvairījās. Mazo cinīti nepamanījis, brauca tieši tam virsū. Rati skaļi apgāzās.

     Tuvējās apkaimes iemītnieki, izdzirdējuši troksni, skrēja pie ratiem un, ieraudzījuši zagtos kartupeļus, teikuši:

    ”Mazs cinītis gāž lielu vezumu!”

                                                                                        Krista Anna Kļaviņa

 

 

     Reiz dzīvoja bitīte Anna. Bitīte bija neparasta, jo viņai nebija dzeloņa. Citas bites viņu apsmēja. Anna bēdājās un skuma.

     Kādā dienā pie stropa pienācis cilvēks. Viņš to bikstīja un bikstīja, bites kratījās un kratījās, bet nevienai nebija drosmes cilvēkam kaut ko aizrādīt.

     Tad bitīte Anna izlidoja no stropa un teica: „Mīļo cilvēk, apžēlojies! Citādi tevi bites sadzels un zaudēs dzeloņus, bet pašas aizies bojā.”

     Cilvēks paklausīja un aizgāja. Citas bites brīnījās par Annas drosmi. Viņas pateicās un atvainojās. Bites saprata, ka nevajag apvainot atšķirīgos.

                                                                                                           

 

                                                                                              Stella Narvila

 

 

    Kā auns pie līkiem ragiem tika

 

     Senos laikos auniem nebija ragu. Kāds auns gājis pa mežu un redzējis ragu taisītavu. Viņš iegājis bodītē, skatās – neviena nav. Ejot prom, auns satika vērsi . Auns lūdzies, lai tas šim uztaisot ragus. Vērsis paskatījies, ko tur var darīt, un, būdams laipns vīrs, piekrita uztaisīt aunam ragus, ja šis palīdzēs izvilkt zelta piekariņu no akas. Auns piekrita, un abi bija vienojušies.

 

     Pēc nedēļas aunam bijuši taisni ragi. Bet vērsis ko dara? Tas liek aunam iet uz kalniem un atnest simt litru ūdens. Auns nevarējis atteikt un tā arī darījis. Auns atvilcis desmit litrus ūdens un jautājis, vai pietikšot.

 

     Vērsis teica: „Kamēr nebūs simts litru, tikmēr prom netiksi.”

 

     Auns pēc  astoņām stundām  bija atnesis deviņdesmit litrus ūdens un jautājis, vai pietiks.

 

     Vērsis spītīgi teica: „Kamēr nebūs simts litru, prom netiksi.”

 

     Auns, bēdīgs un vārgs, gāja pēdējo reizi. Tikmēr  vērsis salēja visus deviņdesmit litrus ūdens akā, un zelta piekariņš pats uzpeldēja uz augšu.

 

     Kad pie akas piegājis auns, viņš redzējis, ka no ūdens nešanas  viņa ragi  saliekušies. Auns bija dusmīgs. Tāpēc arī šodien auni ir dusmīgi, un viņu ragi ir saliekušies.

 

                                                                              Kristaps Kleinhohs, 5.m

 

   Burtiņu ķibele

                                              

     Reiz sensenos laikos bija Burtu mežs.Tajā dzīvoja lielie un mazie burti un pieturzīmes. Burti ar pieturzīmēm sadzīvoja ļoti labi. Tie kopīgi veidoja teikumus, no teikumiem stāstus, anekdotes, pasakas un dzejoļus.

     Kādu dienu Burtu mežā ieradās Alfabēts. Alfabēts teica: “Cienījamie Burtu meža iemītnieki, diemžēl pieturzīmēm Burtu mežs ir jāpamet, jo alfabētā ir tikai burti!” Tā pieturzīmes raudādamas devās prom no savām dzimtajām mājām.

     Nākamajā dienā burti, kā jau katru dienu, devās veidot teikumus. Burtiem šodien teikumus izveidot neizdevās. Lai izveidotu teikumus, taču vajadzīgi punktiņi, komatiņi un visas pārējās pieturzīmītes! Lielais A burts ierosināja uzmeklēt pieturzīmes. Visi burti piekrita viņa idejai. Burti devās ceļā.

     Aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām zemēm burti nokļuva Ciparu mežā. Tavu laimi! Tur burtiņi atrada savas pieturzīmes, kas tur strādāja. Komatiņš strādāja Ciparu meža Decimāldaļskaitļu nodaļā. Punktiņš un Kols Matemātisko darbību daļā. Domuzīme strādāja divās maiņās gan Matemātisko darbību, gan Daļskaitļu departamentā. Izsaukuma zīme bija iecelta par Faktoriālu, un Jautājuma zīme darbojās finanšu daļā uz pusslodzi. Burtiņi ļoti lūdza pieturzīmes atgriezties. Taču tās jau bija sadraudzējušās ar cipariņiem, viņām bija labi Ciparu mežā, un arī cipariņi negribēja, ka pieturzīmes iet prom.

     Tad burti nolēma draudzēties ar cipariem. Cipari piekrita. 

     Tā radās skaitļa vārdi un mērvienības. Un līdz pat šai dienai burti un cipari draudzējas ar pieturzīmēm un kopīgi gan rēķina, gan veido teikumus.       

 

 

                                                                                            Vents Ozoliņš, 6.b    

 

 

    Teikas

 

   Teika par Daugavgrīvu

 

          Reiz sensenos laikos Daugava maldījusies pa Latviju, meklējot vietu, kur ietecēt. Kamēr meklējusi, viņā ietecēja citas upes. Ūdens kļuva tik daudz, tik daudz, ka nevar izturēt.

          Daugava kļuva arvien dziļāka un platāka. Viņa žēlojās zvirbuļiem. Putniņiem kļuva upes žēl, un viņi sasauca kopā visus zvērus.Tie raka ceļu. Daugava laimīga skrēja uz priekšu, atstājot dzīvniekus.

     „Uz jūru!” sauca zvēri.

     „Uz jūru!” dziedāja putni.

     „Uz jūru!” kliedza Daugava, ietecēdama jūrā. Upei bija sava grīva.

     „Daugavgrīva!”  priecājās ļaudis un nosauca salu par Daugavgrīvu.

 

                                                                              Krista Anna Kļaviņa, 6.m

 

 

 

        28.09.2015.   

 

       Teika par Imantu

 

            Reiz dzīvoja kāds vīrs. Viņa vārds bija Intoroposioniolāns. Bet šo vārdu reti kurš spēja atcerēties. Tāpēc visi viņu sauca par I. Viņš bija nabadzīgs, bet ļoti labsirdīgs un centīgs. Vīrs ļoti mīlēja dzīvniekus un  ziemā  baroja putniņus.

            Kādā pavasara dienā pārplūda upe un I pamanīja slīkstošu un savainotu kaķi.

 I dzīvnieciņu pārnesa mājās, aprūpēja, bet diemžēl kaķītis no gūtajām traumām nomira. Nākamajā vakarā kaķītis  parādījās  I sapnī un teica, ka tur, kur vīrs kaķi atradis, esot paslēpta manta.

             Nākamajā rītā I tiešām atrada apslēpto mantu norādītajā vietā.

Kopš tā laika vietu, kur I atrada  mantu, sauc par Imantu.

 

                                                                                          Katrīna Barone, 6.m