29.10.2014.

 

     Spēle

 

     Reiz dzīvoja puisis, kurš ļoti bieži spēlēja datorspēles. Spēlējot viņš varēja nosēdēt pie datora visu dienu.

     Kādu dienu tētis uzdāvināja puisim visai jocīgu spēli „Zaudēsi – ārā netiksi”.

     Puisis uzreiz ķērās klāt jaunajai spēlei un mēģināja uzvarēt, bet vienmēr kaut kas traucēja tikt līdz galam un bija jāsāk no sākuma. Pienāca vakars, un bija jādodas gulēt. Jocīgo spēli neizdevās izslēgt, un puisis atstāja datoru ieslēgtu. Naktī viņš sapņoja, ka spēle turpinās un viņam izdodas tikt tajā arvien tālāk un tālāk. Viņš skraidīja pa spēles labirintiem un varēja izpildīt visus uzdevumus. Viņš saprata, ka tuvojas spēles nobeiguma uzdevums un ieraudzīja durvis ar uzrakstu „Izeja”. Durvis bija ļoti līdzīgas viņa istabas durvīm. Puisis steidzās iekšā un gribēja izkļūt no spēles.

     Ieskrienot durvīs, viņš nokļuva savā istabā, bet tur viņu gaidīja briesmonis ar sešām rokām un katrā rokā bija dažādi ieroči. Puisis ieraudzīja spogulī savu atspulgu. Viņš bija ģērbies kā bruņinieks. Viņam rokā bija zobens, un bija skaidrs, ka  šo briesmoni uzvarēt  neizdosies un būs jāpaliek spēlē uz mūžu.

     Briesmonis uzbruka puisim, un vienīgais, ko viņš varēja darīt, - izvairīties no tā sitieniem. Spēki ātri beidzās, un gals tuvojās.

     Pēkšņi atvērās durvis, un istabā ienāca vēl viens bruņinieks ar starojošu zobenu. Viņš steidzās puisim palīgā, un abi pieveica briesmoni. Bruņinieks deva puisim roku, un abi izgāja no istabas.

     Aiz durvīm bija viņa dzīvokļa viesu istaba, un bruņinieks pārvērtās par tēti. Puisis atviegloti nopūtās un pats sev apsolīja vairs nekad neaizrauties ar datorspēlēm kā iepriekš.

 

                                                                                     Rolāns Karpovs, 5.m

 

 

 

     Robotija

 

      Reiz Robotijā atgadījās revolucionārs notikums. Visi par to vien runāja. Kāds robots bija redzējis un nofotografējis DZĪVU CILVĒKU!!! Pilsēta satraukta gaidīja, ko izlems mērs. Viņš pavēlēja trīs robotiem doties un novērtēt situāciju. Pieteicās trīs brīvprātīgie.

      Apbruņojušies viņi devās ceļā. Tas bija ļoti tāls ceļš. Robotija bija milzīga. Ceļotāji lidoja četras dienas, līdz sasniedza galamērķi. Nonākot tur, viņi bija nedaudz vīlušies. Visapkārt no civilizācijas nebija ne smakas. Roboti pārmeklēja apkārtni, lidojot savā lidmašīnā. Pēkšņi lidaparāts sāka dūmot un milzīgā ātrumā gāzās lejup. Attapušies uz zemes, roboti ap sevi ieraudzīja cilvēku pūli.

      Roboti izskatījās tik nobijušies, ka viens no bērniem ieraduma pēc pieskrēja pie kāda no viesiem un viņu sirsnīgi apskāva. Atnācējs, padomājis, ka viņam uzbrūk, sastinga milzīgās šausmās. Tomēr, sapratis, ka tas nav nekas draudīgs, robots sajuta sevī ieplūstam siltumu un maigumu. Tā ir tā dīvainā lieta, ko sauc par MĪLESTĪBU?

     Viņš paskatījās uz savām rokām. Tās bija tādas pašas kā cilvēkiem. Robots paskatījās uz sevi un pirmoreiz ieraudzīja, ka zem dzelzs bruņām slēpjas cilvēks. Arī pārējie ceļabiedri saprata to pašu.

     Kādu laiku paciemojušies pie jauniegūtajiem draugiem, viņi devās atpakaļ uz Robotiju. Tur viņi apskāva katru robotu. Pilsētas mērs sākotnēji neļāvās, bet, sajutis mīlestību, nevarēja vien atrauties. Pēdīgi viņš deva pavēli Robotiju pārdēvēt par Cilvēciju.

 

                                                                                   Krista Anna Kļaviņa, 5.m

 

 

 

    Mūsdienu pasaka 

 

     Kādā lietainā rudens pēcpusdienā visiem Lielmeža iedzīvotājiem televīzijā tika paziņots, ka būšot konkurss. Lielmeža centrā būs jāpastāsta, kas ir „Mūsdienu pasaka”. Pieteicās 615 dzīvnieki, bet tikai 81 tika pieņemts. Konkursu organizēja – ezis Datoriņš, suns Apple, zaķis iPhone.

Vilks teica: „Es noteikti piedalīšos.” Balvā arī bija solīts meža lielākais privātīpašums.          

     Zaķim Baidulītim bija jāsāk, bet viņš nobijās un aizskrēja mājās. Viņam sekoja arī citi meža dzīvnieki. Palika trīs meža izturīgāko sugu pārstāvji: alnis, vilks un lācis. Visi cīnījās līdz pēdējam Lielmeža hallē.

      Lācis sāka pirmais. Tas teica, ka mūsdienu pasaka ir par garšīgu medu, kas atrodas bišu stropā. Tā nebija tā īstā atbilde, protams.

     Turpināja alnis: „Tā ir pasaka par senajiem laikiem.” Taču arī šoreiz nebija tas, ko gaidīja žūrija.

     Beidzamais izteicās vilks Ēdulīša kungs: „Tā ir pasaka par to, kā mūsdienīgais noder mežā. Par to, kā izmantot wifi internetu, ieslēgt GPS un nekad neapmaldīties. Atvērt internetā enciklopēdiju par sēnēm, lai nesalasītu indīgās. Aktivizēt pretodu aplikāciju savā viedtālrunī, lai meža odi nesakož. Pat mežā vienmēr zināt, cik ir pulkstenis. Un ārkārtas situācijā, kad ir ļoti liels izsalkums, piezvanīt „Čili Picai” un pasūtīt sev ēdienu uz mežu.”

     Organizētāji teica, ka vilks ir uzvarējis. Viņš dabūja lielo balvu.

 

 

                                                                              Eduards Riekstiņš, 5.m